“Ja cilvēks nezina savas tautas vēsturi, viņš zaudē priekšstatu par savu tautu, savām saknēm, savu dzimteni,” brīdina vēsturnieks Andris Caune.
Ik pa laikam sabiedrībā izskan jautājums: vai šodienas jauniešiem maz ir jāmācās vēsture? Vienu jautātāju viedoklī izskan pārmetums – vai nu vajadzēja bērnus bez visa cita vēl mocīt ar daudzajiem vēstures faktiem, runāt par smagām, sāpīgām tēmām? Citi izsaka bažas par patriotisma un empātijas mazināšanos sabiedrībā – ilgu laiku pavadot virtuālā realitātē, vājākas esot kļuvušas ne tikai pamatzināšanas par vēsturi, bet par īsto pasauli vispār, sarūkot arī ne tikai prasme uzklausīt otru, bet pat piesaiste dzimtajai valodai un valstij. Jaunā paaudze biežāk izvēloties runāt angliski, nevis latviski, doties prom, nevis palikt dzimtajā pusē vai pat Latvijā, jo, raugi, citur cilvēki laipnāki, sasniegumu vairāk – īsi sakot, interesantāk.
Skolas ikdienā tomēr redzam gana daudz jauniešu, kuri labprāt uzzina par savas puses vēsturi un stiprajām personībām, kas gan šodien, gan agrāk ir veidojušas un sargājušas viņu dzimto vietu. Skolēniem tuvi šķiet stāsti – īpaši tie, kuros viņu vienaudži vai novadnieki saskaras ar grūtībām un mācās tās pārvarēt.
Šī iemesla dēļ 28. martā 4.-9. klases skolēniem notika bibliotekārā vēstures stunda, ko veidoja un vadīja vēstures skolotāja Antra Treide un skolas bibliotekāre Iveta Balode. Mācību stundā tika pieminēti gan 1949. gada 25. martā deportētie vismaz 200 Laucienes pagasta ļaudis, gan visi tie, kuru dzīvi dziļi ietekmēja 2. Pasaules karš jau ilgi pirms šī datuma.
Daudzu skolēnu acīs varēja redzēt patiesu interesi uzzināt, kāpēc 1949. gada marta beigās no katras Laucienes 7-gadīgās pamatskolas klases pazuduši vairāki skolēni, kas ar viņiem notika, kur viņi nokļuva, kā izdzīvoja, ja izdzīvoja… 7.-9. klases bērni grupās pētīja 1940.-1956. gada vēstures procesus, kas noveda tā, ka Latvija zaudēja gandrīz trešdaļu savu iedzīvotāju: PSRS veikto genocīdu un deportācijas, vācu okupācijas realizētās masu slepkavības, bēgļu gaitas uz Rietumiem, nacionālo pretošanos tepat. Viņi lasīja gan 1941. gada 14. jūnijā izsūtītā laucienieka Induļa Eglāja atmiņas, gan uzzināja par šīs puses nacionālās pretošanās dalībnieku Pētera Čevera un Ulda Danberga likteni. Interesi izraisīja fakts, ka karā un okupācijas apstākļos cilvēki spēja pat izglābt citus – tā, izrādās, ka Talsu novads ir viens no diviem Latvijā, kur vācu okupācijas laikā netika nošauts neviens čigāns. Lai gan 1942. gada vasarā netālu no Sukturiem, kur jau bija masu kaps ar iepriekš gandrīz pilnībā iznīcinātajiem mūsu puses ebrejiem, tika izrakta vēl viena bedre – čigāniem. Masu slepkavība nenotika, jo iejaucās kāds drosmīgs vīrs – Talsu apriņķa vecākais Kārlis Krūmiņš. Pateicoties viņa lūgumam un argumentācijai, vācu okupācijas vara šoreiz piekāpās. Tas gan netraucēja Talsu moku kambaros iznīcināt simtiem citu nevainīgu cilvēku – slepkavošana turpinājās līdz pat pašai kapitulācijai. 1944. gadā, tuvojoties atkārtotajai PSRS okupācijai, tūkstošiem ļaužu bēga uz Rietumiem – taču ne tuvu visi pašu spēkiem to spēja, jo ceļu aizšķērsoja fronte. Te atkal daudzus glāba tie, kas bija spējuši saglabāt cilvēcību šajā haosā, piemēram, laivu vīri, kas pārcēla ļaudis uz Zviedriju, – viens no tiem mērsradznieks Žanis Fonzovs.
Jā, izrādās, mums ir pašiem savi varoņi! Vēsture var būt arī personiska un interesanta. Tā var mācīt ne tikai faktus, bet arī cilvēcību, izturību un drosmi. Tāpat kā to apliecina vēl viena novadniece – Daina Birze, kas ar ģimeni tika izsūtīta uz Sibīriju jau bērnībā: “Domāju, ka astoņi gadi Sibīrijā veidoja manu personību. Iemācījos pārvarēt grūtības, centos tiekties pēc izglītības, būt labestīga. Tēvs vienmēr mācīja nedarīt otram to, kas pašai nepatīk.”
Šie stāsti ir ne tikai neparasti, bet turpina uzrunāt visu vecumu šodienas cilvēkus. Tāpēc aicinu vecākus kopā ar saviem bērniem izšķirstīt dzimtas albumus, izstāstīt savus “stipros stāstus” – ne tikai tos, kas saistīti ar kara grūtībām. Palīdziet saviem bērniem atklāt patiesu, nevis virtuālu varonību, drosmi un spēku!
Tāpat skolotājas A. Treide un I. Balode aicina piedalīties tematiskās lasīšanas akcijā: katrs 4.-9. klases skolēns ir aicināts skolas bibliotēkā paņemt kādu no daudzajām, pēdējos 5-7 gados izdotajām grāmatām bērniem un pusaudžiem, kurās stāstīts par karu. Taču ne tikai par to… arī par patiesu draudzību, drosmi, spēku un izturību. Par cilvēcību. Un to mācīties turpinām visu dzīvi. Skolēni tiek rosināti izlasīt vienu vai vairākas grāmatas, aizpildīt nelielu anketu par izlasīto un akcijas beigās saņemt balvu. Lielākais ieguvums tomēr ir izlasītais, pārdzīvotais un izprastais.
Tematiskās lasīšanas akcijas “Atcerēties. Neaizmirst” termiņš ir pagarināts līdz 10. maijam. Daži no dalībniekiem jau lasa 2. grāmatu, taču skolas bibliotēkā vēl pieejamas daudzas grāmatas par šo svarīgo vēstures laiku.